1848.g. 18.decembrī Marianna fon Bernere un Luize Katalano Pamūšu kopā ar Mariannas pusmuižu, Ārci izdalot kā atsevišķu īpašumu, pārdeva mantojamā Ķīlu īpašumā, Rīgas rātskungam Heinriham Karlam Johanam fon Betiheram. Muižas pārdošanas summa bija 89762 sudraba rubļi, kas liecina par muižas apbūves un visas saimniecības vērtības kāpumu. Viņš savukārt muižu 1854. g. 19. oktobrī par 57 000 rubļiem pārdeva tālāk dēlam Karlam Gustavam fon Betiheram. Pamūšas muižā dzīvoja un saimniekoja četras Betiheru paaudzes.  Šīs dzimtas laikā tapusi muižas apbūves un lielākā daļa un stādījumi. Arī kungu māja, vismaz tās ārēja veidolā, ar sānu piebūvi, lieveni un verandu, datējama  ar 19.gadsimta vidu. Dokumenti ļauj  izsekot pakāpeniskai citu ēku tapšanai. Tā kā uz Pamūšas muižu joprojam attiecās 1796. gada dāvināšanas noteikums par tiesībām saņemt būvbaļķus kroņa mežā, to nekavējās izmantot arī vēlākie īpašnieki. 1872. gadā tikuši piešķirti būvbaļķi jauna siena šķūņa un ledus pagraba celtniecībai, 1873.gadā – jaunas ķieģeļu klēts būvei blakus dzīvojamajai ēkai, bet 1874. gadā labots laidars un liktas jaunas grīdas kungu majā. Šajā laikā par Betiheru Pamūšu (Botticher-Pommusch) sauktā muiža latviešu zemnieku mutē partapa par “Beķerpamūšu”, šis nosaukums tika lietots vēl 20. gadsimta pirmajā trešdaļā. Karls Gustavs fon Betihers mira 1884.gadā. Pamūšu mantoja viņa dēls Gustavs Frīdrihs fon Betihers (1854.-1906.). Muiža bijusi labi uzturēta. Par omulīgo dzīves ritumu Pamūšas muižā uzskatāmu liecību dod daudzās fon Betiheru ģimenes fotogrāfijas. Betiheru dzimtai piederēja ievērojams īpašumu skaits Latvijā.
 

Pamūšā vienīgi Betiheri  izveidoja dzimtas kapus pēc tam, kad 1884. gada 6. jūlijā mira Karls Gustavs fon Betihers. 1890. gadā viņam blakus tika guldīta sieva Adele.