Pamūšas parks

atrodas Mūsas upes krastā, teritorija ir publiski pieejama, salīdzinoši ērti sasniedzama. Dendroloģisko stādījumu robežās ietvertie zemes gabali aizņem tikai daļu no bijušās Pamūšas muižas teritorijas, līdz ar to stādījumu definētajām ainavām ir fragmentārs raksturs. Lielāka ainavas vienība atrodas upes ieliekumā, kur ir samērā blīvs koku apaugums. Lielākā estētiskā vērtība ir koku rindu stādījumiem, kas nolasāmi kā sistēma ar noteiktu struktūru. Pamūšas parkā ir vērtīgi melno priežu stādījumi, tos vēlams izcelt, vienlaicīgi attīrot skatu līnijas uz upi. Ainaviski vērtīgi ir koki muižas ēkas tuvumā, kā arī dendroloģisko stādījumu austrumu daļa ar izteiktu pakavveida  ainavu.

Nozīmīga dabas vērtība Pamūšas parkā ir veci, lielu dimensiju koki, it īpaši, ja tajos ir izveidojušies dobumi. Parkā konstatēti seši īpaši aizsargājami dabas objekti – dižkoki. Parka austrumu daļā sastopamas četras īpaši aizsargājamas sugas vaboles, kukaiņi un ķērpji, kā arī īstais, jeb parka vīngliemezis. Pēc 2001. gada 20 martā Ministru kabineta pieņemtajiem noteikumiem Nr.131 “Noteikumi par aizsargājamajiem dendroloģiskajiem stādījumiem”, Pamūšas parkam piešķirts dabas pieminekļa un aizsargājamo dendroloģisko stādījumu statuss . Ap 15 km garā Lielupes, Mēmeles un Mūsas posmā atrodas vienas no nozīmīgākajām un produktīvākajām ceļotājzivju – vimbu – nārsta un mazuļu uzturēšanās vietām Latvijā. Tās nodrošina vimbas zvejas un makšķerēšanas resursu atražošanu 30–60 t apjomā gadā. Teritorijai ir būtiska nozīme arī citu saimnieciski nozīmīgi zivju sugu atražošanā – teritorijā atrodas nozīmīgas upes nēģa nārsta un to kāpuru uzturēšanās un barošanās vietas.