Pamūšas muižas teritorija pēc agrārās reformas tika sadalīta 18. jaunsaimniecībās (divu zirgu saimniecības), kas pārsvarā nodarbojas ar graudsaimniecību, 1.mežsarga māja (valsts piederības), un atsevišķi izdalīta  amatnieku zeme un ķieģeļu ceplis, kas pievienots vienai no jaunsaimniecībām, atsevišķi izdalīta kapsētas zeme, kas pieder Betiheru pēctečiem un 50 ha neatsavināmā zeme (Mariannas pusmuiža), iepriekšejam īpašniekam Paulam Pālenam ( LVVA, fonda nr.1679, apr. nr.172, arh.lietas nr.180). Pamūšas muižas centrs tika piešķirts Latvijas armijas ģenerālim Jēkabam Ruškevicam (Rundāles pils muzejs zinātniskais arhīvs, 2020). Ģenerālis Jēkabs Ruškevics, kura aizraušanās laukos bija

 biškopība, tik pa retam ieradās Pamūšā. Bijušajā kungu majā dzīvoja rentnieks, bet daļā telpu bija ierīkotas noliktavas. 1992. gadā avīzē ”Arums” rakstā par ģenerāli Rukšēvicu, Ilmārs Kreitenbergs, no pārvaldnieka mājas, vēl zēna gados bieži redzējis ģenerāli, kurš vasaras pavadījis muižā. Esot bijis tāds vīrs ar pliku galvu. Ļoti vienkāršs un labsirdīgs. Staigājis koka tupelēs. Pulka bišu viņam esot bijis. Kaut arī viņš esot algojis bitenieku, vasarās pie bitēm pats esot gājis. Linu kreklā un baltās biksēs pats pa dārzu ņēmies un sviedis medu. Dārzā vienreizīgi bumbieri auguši. Litra burkas izmērā. Un lieli dzeltenie un sarkanie ķirši bijuši. Plūmes – gan zilās, gan sarkanās, gan dzeltenās. Ābolus – tos gan uz savākšanas laiku pārdevuši diviem žīdiem. Bet muižas ēka toreiz bijusi skaista. Sarkans dakstiņu jumts gan tai gan pārvaldnieka mājai. Priekšā augušas puķes un parka stūros no akmeņiem mūrēti sētas stabi ar tādu kā trijstūra cepurīti uz augšu. 1960. gadā, kad kolhoza “Padomju Latvija”priekšsēdētājs Punenovs licis piebūvēt klubu, tas viss vēl bijis. Bet tagad viss uz postu vien gājis. Jansona laikā, kad uz trasi braukuši ārzemnieki, tik vien kā ārpusi nokrāsojuši. Tagad jumts tek, kaut kolhozs “Uzvara” katru gadu svēti nosoloties to salabot. Iedzīvotāji samazgas izgāžot durvju priekšā. (Latvijas Avīze, 1992) 

.